Latviešu leģions un 16.marts

No 1944.gada 16. līdz 19.martam latviešu leģiona 15. un 19. divīzija aizvadīja smagas kaujas pie Veļikajas upes, kurās abas vienības pirmo un arī vienīgo reizi kara laikā cīnījās kopā, latviešu virsnieku augstākajā vadībā. 16.marts kā latviešu leģiona atceres diena, tiek atzīmēts kopš 1952.gada, kad pēc Otrā pasaules kara Cedelghemas gūstekņu nometnē Beļģijā izveidotā "Daugavas Vanagu" organizācija to noteica par piemiņas dienu. Latvijā 16.martu sāka atzīmēt kopš 1989.gada, kad pirmoreiz Brāļu kapos pulcējušos bijušos latviešu leģionārus gan izgaiņāja padomju milicija, taču turpmākos gados šī diena tika pavadīta ar tradicionālo dievkalpojumu Doma baznīcā, gājienu pie Brīvības pieminekļa un piemiņas brīdi Brāļu kapos. Īpašu ažiotāžu gan Latvijas sabiedrībā, gan it īpaši ārzemēs 16.marta atcere ieguva 1998. un 1999.gadā. Ar Saeimas 1998.gada 17.jūnija lēmumu šis datums tika noteikts kā latviešu karavīru atceres diena, bet 2000. gadā tās oficiālais statuss tika atcelts, uzskatot, ka latviešu karavīrus pieminēt vislabāk būtu 11.novembrī - Lāčplēša dienā.

Otrā pasaules kara laikā Vācijas bruņoto spēku rindās kopumā cīnījās aptuveni 115 000 1906.-1928.gadā dzimušo latviešu karavīru. Sākumā daļa no tiem bija brīvprātīgie, bet vēlāk- mobilizētie. 1941.gada vasara spontāni radušās latviešu partizānu vienības izformēja, to vietā pieļaujot tikai skaitliski neliela kārtības dienesta izveidošanu. No 1941.gada rudens sāka veidot latviešu kārtības dienesta (policijas) bataljonus, kurus izmantoja cīņām Austrumu frontē, teritorijā no Somu jūras līča līdz pat Melnajai jūrai. 1943.gada 10.februārī Hitlers izdeva pavēli par latviešu leģiona formēšanu. Tas tika izveidots pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju karavīrus. Ja sākotnēji vācu okupācijas vara  noraidīja Baltijas tautu karaspēka vienību izveidošanu cīņā pret PSRS par savas neatkarības atjaunošanu, baidoties, ka uzvaras gadījumā tas prasīs nevēlamas politiskas konsekvences, tad vēlāk tieši okupācijas varas neskaidri formulēti pastāvības  solījumi palīdzēja veidot motivāciju veiktajām mobilizācijām, situācijā, kad Sarkanā armija bija uzsākusi ofensīvu Rietumu virzienā. Latvijā no 1943.gada marta līdz 1944.gada septembrim norisinājās piecas lielākas mobilizācijas akcijas, iesaukšanu leģionā pamatojot ar vācu 1941.gada 19. decembra Noteikumu par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos, bet vēlāk formāli atsaucoties uz Latvijas Kara klausības likumu ievērošanu.

1943.gada pavasarī pie Ļeņingradas izveidoja 2.latviešu SS-brīvprātīgo brigādi, kas no 1943.gada aprīļa līdz 1944.gada janvārim cīnījās Volhovas frontē. 1943.gada vasarā Latvijā sāka formēt 15.latviešu SS-brīvprātīgo divīziju, bet 1944.gada februārī 2.latviešu brigādi pārveidoja par 19. latviešu SS-brīvprātīgo divīziju. Abas divīzijas tika iekļautas VI SS korpusā un cīnījās Krievijā- pie Novosokoļņikiem, Veļikajas upes, Bardovo- Kudeveras pozīcijās un pie Opočkas, bet 1944.gada jūlijā ar smagām kaujām atkāpās uz Latviju. 19.latviešu divīzija turpināja cīņas Vidzemē- pie Lubānas, Tirzas, Kārzdabas, Mores, bet kara beigās- Kurzemē pie Džūkstes, Lestenes, Blīdenes un Irlavas. 15.latviešu divīziju nosūtīja pārformēšanai uz Vāciju, kur tās atsevišķas vienības no 1945.gada janvāra līdz maijam aizvadīja cīņas Rietumprūsijā, Pomerānijā un Berlīnes ielenkumā.  Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās arī 6 latviešu robežapsardzības pulki, 3 policijas pulki, vairāki būvbataljoni un būvpulki, aviācijas leģions "Latvija" un citas vienības. Latviešu jauniešus iesaistīja Vācijas valsts darba dienestā un gaisa spēku palīgu dienestā.

Latviešu leģionāru noskaņojumu Otrajā pasaules karā raksturo arī daudzi vācu un padomju drošības iestāžu sastādīti ziņojumi. Drošības policijas un SD komandieris Latvijā R.Lange savā 1943.gada 1.augusta pārskatā rakstīja: "Šeit, sevišķi virsnieku aprindās, bieži tiek apspriests jautājums par valsts aizsardzības nepieciešamību vācu atkāpšanās gadījumā. Latvieši, kuri atrodas frontē, vairāk uzstājas par sadarbību ar vāciešiem, bet tajās latviešu karaspēka vienībās, kuras atrodas dzimtenē, arvien vērojams krasi nacionāls noskaņojums un visa vāciskā noliegšana. Virsnieku korpuss acīmredzot atrodas šovinistisko aprindu augošajā iespaidā. Tas pastiprina nedisciplinētību un vāciešiem naidīgas izpausmes karaspēkā". Pat PSRS Valsts Drošības Tautas komisārs V.Merkulovs 1943.gada 24.jūlija bija atzīmējis: "...Leģiona formēšanu vācieši uzsāka 1943.gada februāra beigās. Formāli tika pasludināts, ka leģions tiek veidots uz brīvprātības pamatiem, tomēr faktiski leģiona formēšana notika noteiktu vecuma grupu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā".

Dažādi ir arī vācu augstāko komandieru latviešu leģionāru militāro spēju novērtējumi cīņu laikā. Tā, 15.divīzijas komandieris Heilmans 1944.gada 1.aprīlī pēc smagajām cīņām Veļikajas upes krastos, kas prasīja gandrīz divus tūkstošus latviešu leģionāru dzīvību, savus karavīrus raksturoja sekojoši: "Trūkst daudzu virsnieku, sevišķi instruktoru. Komandieri ir nepieredzējuši vienību vadīšanā un audzināšanā. Instruktori ir nepietiekami apmācīti. Vienību apmācības stāvoklis ir ļoti trūcīgs. Sliktais apmācību un audzināšanas stāvoklis sevišķi slikti atsaucas uz apiešanos ar ieročiem, zirgiem, satiksmes līdzekļiem un darba rīkiem. Vienības kodolam, kam pēdējās kaujās bija lieli zaudējumi, cīņas griba un cīņas gars ir labs, jauns iesaistījums kaujās ļoti problemātisks[...] Divīzija pie pašreizējā vājā apbruņojuma un apmācības stāvokļa piemērota ļoti ierobežotai izmantošanai aizsardzībai". Savukārt pēc cīņām Kurzemes frontē, kur latviešu leģionāriem bieži vien nācās izturēt daudzskaitlīgu pretinieka pārspēku un aizstāvēt vēl pēdējo sarkanās armijas neiekaroto Latvijas teritoriju, armiju grupas "Kurland" virspavēlnieks Hilperts 1945.gada 1.aprīlī savā ziņojumā armijas ģenerālštābam Vācijā sniedza 19.divīzijas raksturojumu: "Kaujas spēju ziņā, arī uzbrukumu operāciju veikšanai - teicama divīzija. Tas sakāms, neskatoties uz jaunāko rotu komandieru pašreizējo iztrūkumu. Ļoti laba pulku un divīzijas vadība. Mierīgos frontes sektoros, tā var kļūt politiski nestabila", kas parāda arī latviešu karavīru noskaņojumu un cīņu motivāciju.  

Par latviešu leģionāru izrādīto varonību kauju laukos liecina daudzais saņemto apbalvojumu skaits. Ir zināms, ka ap 3000 vācu pusē karojošo latviešu karavīru apbalvoti ar 1. un 2.pakāpes dzelzskrustiem, deviņu latviešu vārdi ierakstīti Vācijas bruņoto spēku Goda sarakstos, bet sešpadsmit latviešu karavīri saņēmuši Vācu krustu zeltā. Divpadsmit latviešu leģionāri (pulkvedis Voldemārs Veiss, kapteinis Žanis Butkus, virsnieka vietnieks Žanis Ansons, pulkvedis Kārlis Aperāts, kapteinis Miervaldis Ādamsons, virsleitnants Roberts Ancāns, leitnants Alfrēds Riekstiņš, virsleitnants Roberts Gaigals, pulkvežleitnants Nikolajs Galdiņš, virsleitnants Andrejs Roberts Freimanis, pulkvežleitnants Andrejs Voldemārs Reinholds, kaprālis Kārlis Sensbergs) Otrā pasaules kara laikā kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieriem, pie tam tas ir lielākais nevācu tautības karavīru skaits, kas saņēmuši šo apbalvojumu.

Taču leģions nav tikai latviešu karavīru izrādītā dzimtenes mīlestība, cīņu ugunīs rūdītā draudzība un varonība kaujas laukos, bet tā ir arī piespiedu mobilizācija okupācijas karaspēkā un pretošanās tai, tās ir arī neskaitāmas balto bērza krustu rindas, daudzi desmiti tūkstoši kritušo, sakropļoto un dzīves likteņa nesaudzēto. Piemēram, Ģenerālkomisāra Rīgā O.H.Drekslera 1944.gada 1.februāra ziņojumā par mobilizāciju gaitu teikts, ka laikā no 1943.gada marta līdz 1944.gada februārim iesaucamo kopskaits bijis reģistrēts- 101 918, no tiem ieradušies- 85 869, nav ieradušies- 18 156 (17,8%). Sākotnēji bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas varēja būt līdz pat 6 mēnešiem ieslodzījuma. 1943.gada 24.novembrī tika nodibināta Sevišķā kara tiesa, paredzot arī nāves soda piespriešanu. 1944.gada vasarā Berlīnē tika pieņemts lēmums, kas gan nekad oficiāli netika publicēts, ka ikvienu personu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā var nošaut.

Svarīgi ir rast objektīvu skatījumu par latviešu leģionāru cīņām Otrajā pasaules karā, skatot to citu Vācijas un tās sabiedroto okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas kopējā kontekstā. Jāatceras, ka Otrā pasaules kara laikā Trešā reiha bruņotajos spēkos cīnījās vairāk nekā miljons cittautiešu, ap 600 000 gandrīz četrdesmit nevācu tautu karavīru ietilpa vācu Ieroču -SS (Waffen-SS) karaspēkā. Jānorāda uz principiālām atšķirībām, piemēram, starp dāņu, beļģu, holandiešu un citu okupēto Rietumeiropas valstu leģionāriem no vienas puses, latviešu un igauņu leģionāriem no otras puses, un, piemēram, krievu leģionāriem ģenerāļa A.Vlasova armijā no trešās puses Atšķirībā no Rietumeiropas, kur tās okupēto valstu iedzīvotāji piedzīvoja tikai vienu- nacistiskās Vācijas vai tās sabiedroto okupāciju, bet neskatoties uz to- brīvprātīgi stājās okupētājvalsts karaspēkā, latviešu leģionāri  cīnījās pret tās valsts karaspēku, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk draudēja to okupēt otrreizēji. Piederība Ieroču-SS karaspēkam no latviešu karavīriem nebija atkarīga, tāpat kā tiem nebija nekāda sakara ar nacistiskās Vācijas noziegumiem un ideoloģiju.

Nirnbergas tiesas procesā pēc Otrā pasaules kara par noziedzīgām pasludināja sekojošas nacistiskās Vācijas organizācijas: NSDAP, Valsts slepenpoliciju (Gestapo), Drošības dienestu (SD) un SS organizāciju. Tribunāla nobeiguma dokumenti arī paredzēja, ka tas attiecināms uz "personām, kas piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja,  un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos". Latviešu leģionāru statusa noteikšana īpaši aktuāla bija pēc Otrā pasaules kara, tiem atrodoties karagūstekņu nometnēs Vācijas okupācijas zonās. Šī problēma bija saistīta ar bijušo leģionāru tiesībām pievienoties saviem tuviniekiem pārvietoto personu (DP) nometnēs un izceļošanu uz ASV un citām Rietumu valstīm. Pēc vairākām diskusijām par atšķirībām starp latviešu leģionāriem un vācu SS formāciju piederīgajiem, ASV pārvietoto personu komisija Frankfurtē 1950.gada 1.septembrī pieņēma galīgo lēmumu, ka "Baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, un tādēļ komisija tās neuzskata kā ASV naidīgas".

Arī LR Saeima 1998.gada 29.oktobrī pieņēma Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kas paredz, ka ‘Latvijas valdības pienākums ir 1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējvalstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas tiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās, 2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs". Latviešu leģionāru cīņas Otrajā pasaules karā ir mūsu jaunāko laiku vēstures neatņemama sastāvdaļa. Atcerēties kritušos cīņu biedrus, savus draugus un tuviniekus ir vēl dzīvo piederīgo svēts pienākums. Atcerēties savus karavīrus, kaut svešās uniformās tērptus, bet bez kādas reālas izvēles iespējas kara virpuļos ierautus, ir arī Latvijas valsts un sabiedrības pienākums. Tajā pašā laikā jāatceras, ka atskatoties uz latviešu karavīru kaujām vairāk ka pusgadsimtu atpakaļ, mēs nedrīktam pieiet tām vienkāršoti, tās tikai glorificējot vai noniecinot. Mums jāsaprot, ko esam ieguvuši, bet vēl vairāk- ko esam zaudējuši Otrā pasaules kara nežēlīgajās likteņdzirnās... 

Šī tēma apskatāma Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā.

Tāpat muzeja grāmatu galdā šobrīd pieejamas sekojošas grāmatas par latviešu leģionu:

• Latviešu leģionāri, autors - autoru kolektīvs, izdevējs - Daugavas Vanagi, 2005
• The Latvian Legion, autors - Visvaldis Lācis, izdevējs - Daugavas Vanagi, 2006
• Battle at More, autors - Rolands Kovtuņenko, izdevējs - Timermanis&Vējiņš, 2009